Koģenerācija – vienlaicīga elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošana vienotā termodinamiskā ciklā, pielietojot vienu kurināmā veidu. Attiecību pieņemts apzīmēt ar α un tā ir koģenerācijas sistēmas kvalitātes rādītājs, raksturojot cik kWh elektroenerģijas var izstrādāt uz vienu kWh patērētājam atdotas siltumenerģijas bāzes. Šis rādītājs raksturo termisko dzinēju iespējas elektroenerģijas izstrādē koģenerācijas sistēmā un ir atkarīgs no daudziem faktoriem, tajā skaitā siltuma patēriņa: slodzes; siltuma nesēja veida (tvaiks, ūdens); siltuma nesēja parametriem (temperatūra, spiediens).
Saražota mehāniskā enerģija var izmantoties lai vadīt palīgiekārtas kā kompresori un sūkņi. Saražotu siltumenerģiju var izmantot gan sildīšanai, gan dzesēšanai. Parastajā elektrostacijā procesa gaitā kārsta temperatūras lielāka daļa tiek izvadīta atmosfērā vai caur dzesēšanas riņķojumu, vai ar dūmgāzēm. Lielāko daļu no tas augstas temperatūras var būt atgriezta un izmantota, aizsedzot siltuma vajadzības, līdz ar to palielināt efektivitāti no 30-50% no elektrostacijas līdz 80-90% no koģenerācijas. Salīdzinājums starp koģenerāciju un atsevišķu ražību no efektivitātes viedokļa attēlots 1.att.
![1.att. Koģenerācijas un atsevišķa ražošanas salīdzinājums [3.]](http://www.sguut.com/wp-content/uploads/2008/08/1attels1.jpg "1attels1")
1.att. Koģenerācijas un atsevišķa ražošanas salīdzinājums [2.]
Koģenerācijas ciklā iegūto siltumenerģiju iespējams izmantot: ūdens uzsildīšanai apkures un karstā ūdens apgādes vajadzībām; tvaika ražošanai; aukstuma ražošanai; tehnoloģiskajos procesos, izmantojot izplūdes gāžu siltumu.
Koģenerācijas ciklā iegūto elektroenerģiju iespējams: izmantot pašu staciju vajadzībām – ražošanas procesa nodrošināšanai; pēc pašu izlietotā daudzuma atskaitīšanas kā pārpalikumu pārdot licencētam elektroenerģijas pārvades vai sadales uzņēmumam.
Koģenerāciju īsteno, pielietojot: iekšdedzes dzinējus; tvaika un gāzes turbīnas; kurināmā elementus; mikroturbīnas.
Koģenerācijas iekārtu uzstādītās siltuma jaudas attiecību pret patērētāja maksimuma siltuma slodzi sauc par termofikācijas koeficientu, un to nosaka sekojoši [1.]:
αtermof=Qkoģ/Qmax= Qkoģ/ (Qkoģ+ Qp.katli)= Qkoģ/ (Qmaxqpk.+vent.+ Qvid.k.ūd.)
Termofikācijas koeficients parasti ir robežās no 0.4-0.5, lai iegūtu pēc iespējas lielāku koģenerācijas iekārtu uzstādītās jaudas izmantošanas stundu skaitu.
Izvēloties koģenerācijas iekārtu ar uzstādīto siltuma jaudu Qkoģ.=0.5Qmax, tā var strādāt tikai apkures sezonā un nostrādāt 4000-5000 stundas. Izvēloties koģenerācijas iekārtu ar uzstādīto siltuma jaudu Qkoģ.=Qmax, koģenerācijas iekārta var strādāt visu gadu t.s. „bāzes slodzes” režīmā, nostrādājot vairāk kā 7000 stundas gadā. Izvēloties to slodzes daļu, kuru segt ar koģenerācijas palīdzību, vadās no apsvēruma, lai uzstādītās jaudas izmantošanas stundu skaits būtu vismaz 4500 stundas gadā. Termofikācijas koeficienta izvēlē dažādu valstu speciālistiem ir atšķirīgi viedokļi, tāpēc minētais lielums ir uzskatāms par aptuvenu un precizējamu ekonomisko aprēķinu ceļā. Atbilstoši slodzes ilguma stundu skaitam ar koģenerāciju sedzamās slodzes vērtība varētu būt 0.4…0.6 no patērētāja maksimālās siltuma slodzes. Arī šis lielums ir aptuvens un atkarīgs no faktiskā slodzes izmaiņas grafika[1.].
Izmantotās literatūras saraksts:
1. G.Bažbauers, A.Blumberga, D.Blumberga, U.Sarma. I.Veidenbergs, Mazās koģenerācijas stacijas – Rīga, Apgāds Imanta, 2002.;
2. The European Educational Tool on Cogeneration, Second Edition, December 2001.